grandēt
grandēt 3. pers. grand, pag. grandēja darbības vārds; intransitīvs
grandiens lietvārds; vīriešu dzimte
grandoņa lietvārds; sieviešu dzimte
1.Radīt ļoti spēcīgu, dobju, nevienmērīgu troksni; dārdēt.
PiemēriPērkons tuvojās grandēdams.
- Pērkons tuvojās grandēdams.
- Vētrā grand jūra.
- Grandēja artilērija.
1.2.Būt tādam, kur (kas) ļoti spēcīgi skan.
PiemēriLielā zāle grand ovācijās.
- Lielā zāle grand ovācijās.