dārdēt
dārdēt 3. pers. dārd, pag. dārdēja darbības vārds; intransitīvs
dārdiens lietvārds; vīriešu dzimte
dārdoņa lietvārds; sieviešu dzimte
1.Radīt ļoti spēcīgu, dobju, nevienmērīgu troksni (par dabas parādībām, mehānismiem u. tml.).
PiemēriSāk dārdēt pērkons.
1.1.Būt tādam, kurā rodas, izplatās šāds troksnis.
PiemēriZeme dārd mīnu sprādzienos.
2.Ļoti skaļi skanēt (piem., par cilvēka balsi, mūzikas instrumentu).
PiemēriIstabā dārd saimnieka balss.
2.1.Būt tādam, kur (kas) ļoti skaļi, dobji skan.
PiemēriZāle dārdēja no skaļās mūzikas.