dārdēt
dārdēt 3. pers. dārd, pag. dārdēja darbības vārds; intransitīvs
dārdiens lietvārds; vīriešu dzimte
dārdoņa lietvārds; sieviešu dzimte
1.Radīt ļoti spēcīgu, dobju, nevienmērīgu troksni (par dabas parādībām, mehānismiem u. tml.).
PiemēriSāk dārdēt pērkons.
- Sāk dārdēt pērkons.
- Dārdēdama gāžas lavīna.
- Aiz meža dārd lielgabali.
- Dārdēdams piebrauca tramvajs.
1.1.Būt tādam, kurā rodas, izplatās šāds troksnis.
PiemēriZeme dārd mīnu sprādzienos.
- Zeme dārd mīnu sprādzienos.
- Tilts dārd, braucot tankiem.
2.Ļoti skaļi skanēt (piem., par cilvēka balsi, mūzikas instrumentu).
PiemēriIstabā dārd saimnieka balss.
- Istabā dārd saimnieka balss.
- Dārdoši smiekli.
- Zālē dārdēja bungas.
2.1.Būt tādam, kur (kas) ļoti skaļi, dobji skan.
PiemēriZāle dārdēja no skaļās mūzikas.
- Zāle dārdēja no skaļās mūzikas.