dīkt
dīkt dīcu, dīc, dīc, pag. dīcu darbības vārds
1. Uzmācīgi, apnicīgi lūgt, prasīt; (paklusu) raudāt, činkstēt.
PiemēriDīkt pēc saldumiem.
- Dīkt pēc saldumiem.
- Meitene dīc sev jaunu rotaļlietu.
- Nogarlaikojies bērns sāk dīkt un knosīties.
2.intransitīvs; formā: trešā persona Radīt samērā smalkas, augstas stieptas skaņas; atskanēt tādām skaņām.
PiemēriMušas, odi dīc.
- Mušas, odi dīc.
Stabili vārdu savienojumiDīc kā ods.
- Dīc kā ods idioma — saka par cilvēku, kas nemitīgi, apnicīgi kaut ko runā, prasa.