dunēt
dunēt 3. pers. dun, pag. dunēja intransitīvs, darbības vārds
1.Radīt dobju, ļoti zemu troksni, parasti izraisot atbalsi (par parādībām dabā, piem., par pērkonu, ūdeņiem, arī par sprādzieniem, par cietiem, smagiem priekšmetiem, kas atsitas pret ko); atbalsot šādu troksni.
PiemēriDun pērkona grāvieni.
1.1.Dobji skanēt (par soļiem).
PiemēriKāpnēs dun smagi soļi.
2.Radīt ļoti zemu, dobju troksni (par motoriem, ierīcēm, braucošiem transportlīdzekļiem).
PiemēriSāka dunēt traktora motors.
3.Dobji, zemu skanēt (par mūzikas instrumentiem, to radītajām skaņām).
PiemēriBungas dun.
4.Būt tādam, kur veidojas spēcīgs zems, neskaidrs troksnis (par vietu, telpu).
PiemēriBūvlaukums dun.
4.1.pārnestā nozīmē Šķietami dzirdēt dobjas skaņas (piem., dažādu slimību, noguruma, spēcīga pārdzīvojuma ietekmē) – par ausīm, galvu.
PiemēriGalva no pārpūles dunēja.
Stabili vārdu savienojumiAusis dun. Ausīs dun.