dunēt
dunēt 3. pers. dun, pag. dunēja darbības vārds; intransitīvs
1.Radīt dobju, ļoti zemu troksni, parasti izraisot atbalsi (par parādībām dabā, piem., par pērkonu, ūdeņiem, arī par sprādzieniem, par cietiem, smagiem priekšmetiem, kas atsitas pret ko); atbalsot šādu troksni.
PiemēriDun pērkona grāvieni.
- Dun pērkona grāvieni.
- Pie klinšainā krasta dun okeāns.
- Dun salūts.
- Pamalē dun lielgabali.
- Zem zirgu pakaviem dun zeme.
- Dunēdami veļas baļķi.
- Ūdenskritums skaļi dunēja.
- Gaiss dunēja no pērkona dārdiem.
1.1.Dobji skanēt (par soļiem).
PiemēriKāpnēs dun smagi soļi.
- Kāpnēs dun smagi soļi.
- Uz ceļa dunēja gājēju soļi.
2.Radīt ļoti zemu, dobju troksni (par motoriem, ierīcēm, braucošiem transportlīdzekļiem).
PiemēriSāka dunēt traktora motors.
- Sāka dunēt traktora motors.
- Kuģa dzinējs dun.
- Darbagaldi dun.
- Garāmbraucošais tramvajs dunēja.
- Vilciens brauca dunēdams.
3.Dobji, zemu skanēt (par mūzikas instrumentiem, to radītajām skaņām).
PiemēriBungas dun.
- Bungas dun.
- Ērģeles svinīgi dun.
- Tālumā dunēja zvanu skaņas.
4.Būt tādam, kur veidojas spēcīgs zems, neskaidrs troksnis (par vietu, telpu).
PiemēriBūvlaukums dun.
- Būvlaukums dun.
- Fronte tuvojās un dunēja.
- Pilsēta dun.
- Kalve, rūpnīcas cehs dun.
4.1.pārnestā nozīmē Šķietami dzirdēt dobjas skaņas (piem., dažādu slimību, noguruma, spēcīga pārdzīvojuma ietekmē) – par ausīm, galvu.