draudēt
draudēt draudu, draudi, draud, pag. draudēju darbības vārds; intransitīvs
1.Brīdināt, ka sekos sods vai nepatīkama, ļauna rīcība.
PiemēriDraudēt ar pērienu.
- Draudēt ar pērienu.
- Draudēt ar sūdzēšanu tiesā.
- Draudēt atriebties, izrēķināties.
1.1.Biedēt, draudīgi izturoties.
PiemēriDraudēt ar dūri.
- Draudēt ar dūri.
- Draudēt sunim ar koku.
- Draudēt ar nazi, ar pistoli.
Stabili vārdu savienojumiDraudēt ar pirkstu.
- Draudēt ar pirkstu — brīdināt, kratot pirkstu.
2.formā: trešā persona Būt iespējamam (par ko nepatīkamu, bīstamu); būt tādā stāvoklī, ka iespējams kas nepatīkams, bīstams.
PiemēriDraud uznākt lietus.
- Draud uznākt lietus.
- Draud panika, briesmas.
- Māja tik veca, ka draud sagrūt.
- Liesmas draud aizdedzināt šķūni.