drīkstēt
drīkstēt drīkstu, drīksti, drīkst, pag. drīkstēju darbības vārds; transitīvs
Būt tādam, kam ir atļauts (ko darīt); varēt, būt iespējamam.
PiemēriPolicists drīkst apstādināt transportlīdzekli.
- Policists drīkst apstādināt transportlīdzekli.
- Slimnieks jau drīksts celties.
- Viņš nedrīkst uztraukties.
- Nezināt, vai drīkst.
- Vai drīkstu lūgt?
Stabili vārdu savienojumiNedrīkstēt (ne) pīkstēt.
- Nedrīkstēt (ne) pīkstēt — nedrīkstēt, neiedrošināties nekā bilst pretī; nedrīkstēt, neiedrošināties ne vārda bilst.
Stabili vārdu savienojumiNedrīkstēt ne iepīkstēties.
- Nedrīkstēt ne iepīkstēties idioma — neiedrošināties, nedrīkstēt nekā teikt pretī.