disonēt
disonēt 3. pers. -ē, pag. -ēja darbības vārds; intransitīvs
1.Radīt disonansi (par muzikālām skaņām); pieļaut disonansi (par mūzikas izpildījumu).
PiemēriSkaņdarbs izklausījās nevietā un dīvaini disonēja ar koncertā skanējušo akadēmisko mūziku.
- Skaņdarbs izklausījās nevietā un dīvaini disonēja ar koncertā skanējušo akadēmisko mūziku.
1.1.pārnestā nozīmē Būt nesaskaņā, neatbilsmē ar vidi, apstākļiem, uzskatiem u. tml.
PiemēriVecais dīvāns disonē ar pārējo telpas iekārtojumu.
- Vecais dīvāns disonē ar pārējo telpas iekārtojumu.