disonēt
disonēt 3. pers. -ē, pag. -ēja intransitīvs, darbības vārds
1.Radīt disonansi (par muzikālām skaņām); pieļaut disonansi (par mūzikas izpildījumu).
PiemēriSkaņdarbs izklausījās nevietā un dīvaini disonēja ar koncertā skanējušo akadēmisko mūziku.
1.1.pārnestā nozīmē Būt nesaskaņā, neatbilsmē ar vidi, apstākļiem, uzskatiem u. tml.
PiemēriVecais dīvāns disonē ar pārējo telpas iekārtojumu.