diktēt
diktēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds
1. Lasīt vai runāt (ko) tā, lai klausītājs varētu pierakstīt.
PiemēriDiktēt uzdevumu.
- Diktēt uzdevumu.
- Skolotāja diktēja ļoti lēni.
2.transitīvs Likt, prasīt, lai dara (ko) bez ierunām; uzspiest (savu gribu); noteikt (ko).
PiemēriDiktēt savu gribu, savas prasības.
- Diktēt savu gribu, savas prasības.
- Tirgotāji diktē cenas.
2.1.Būt par cēloni, priekšnoteikumu (kam); izraisīt, nosacīt (piem., procesu, darbību, attieksmi).
PiemēriDzīve diktē savus noteikumus.
- Dzīve diktē savus noteikumus.
Cilme:No latīņu dictare ‘diktēt’.