degt1
degt degu [dȩgu], dedz, deg [dȩg], pag. degu intransitīvs, darbības vārds
1.formā: trešā persona Būt uguns iedarbībā (par vielām, priekšmetiem).
PiemēriKrāsnī deg malka.
1.1.Veidot liesmas (par uguni, uguns avotu).
PiemēriKamīnā deg uguns.
2.formā: trešā persona Radīt, izstarot siltumu, gaismu.
PiemēriElektriskais sildītājs deg.
2.2.pārnestā nozīmē Izdalīties, atšķirties no apkārtējā fona ar spilgtu, parasti sarkanu, krāsu.
PiemēriDeg kļavu sarkanās lapas.
3.formā: trešā persona Just stipru karstumu; kļūt karstam, arī sārtam (par ķermeni, tā daļām).
PiemēriSaulē deg seja.
3.1.Just sūrstošas, dedzinošas sāpes, sāpīgu kairinājumu.
PiemēriRokas deg no sala.
4.formā: trešā persona Karstumā sākt pārogļoties (par to, kas cepas); par daudz sakarst (par to) uz kā cep.
PiemēriUz pannas deg gaļa, zivis.
4.1.Sakarst (mitrumā) – par sieru, zaļbarību, nopļautu zāli u. tml.
PiemēriŠķūnī deg mitrais siens.
5.Atrasties spēcīgu jūtu, pārdzīvojuma varā; spēcīgi izpausties (par psihiskām norisēm).
PiemēriDegt nepacietībā, ziņkārē.
Stabili vārdu savienojumiDegt nepacietībā.
5.1.pārnestā nozīmē Dedzīgi nodoties (kam), pilnīgi aizrauties (ar ko); ļoti ilgoties (pēc kā).
PiemēriViņš degtin dega pēc darba.
6.sarunvaloda; formā: trešā persona Būt ļoti steidzamam.
PiemēriRudenī deg ražas novākšana.
Stabili vārdu savienojumiPirksti deg. Zeme deg zem kājām.