Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 265 šķirkļi
būcenis
būcenis -ņa, dsk. ģen. -ņu vīriešu dzimte, lietvārds
1.Mazs šķūnis vai piebūve.
PiemēriKoka būcenis.
1.1.Mazs, neērts miteklis; neliela telpa (piem., priekšmetu glabāšanai).
PiemēriPažobelē bija ierīkots būcenis.