brēkt
brēkt brēcu, brēc, brēc, pag. brēcu intransitīvs, darbības vārds
brēciens vīriešu dzimte, lietvārds
brēkoņa sieviešu dzimte, lietvārds
1.Skaļi, neapvaldīti kliegt, raudāt.
PiemēriBrēkt pilnā kaklā.
1.1.Radīt griezīgas, skaļas balss skaņas (par dzīvniekiem).
PiemēriŪpis naktī brēc.
2.Ļoti skaļi, neapvaldīti runāt, teikt.
PiemēriBrēkt uz bērnu.
2.1.Skaļi paust sašutumu, neapmierinātību (par ko).
PiemēriBrēkt par netaisnību, pāridarījumu.
Stabili vārdu savienojumiBrēkt pēc atmaksas. Brēkt pēc atriebības.
Stabili vārdu savienojumi(Tur jau) pat akmenim jābrēc. (Tur jau) pat akmeņiem jābrēc.