brēkt
brēkt brēcu, brēc, brēc, pag. brēcu darbības vārds; intransitīvs
brēciens lietvārds; vīriešu dzimte
brēkoņa lietvārds; sieviešu dzimte
1.Skaļi, neapvaldīti kliegt, raudāt.
PiemēriBrēkt pilnā kaklā.
- Brēkt pilnā kaklā.
- Zīdainis šūpulī brēc.
1.1.Radīt griezīgas, skaļas balss skaņas (par dzīvniekiem).
PiemēriŪpis naktī brēc.
- Ūpis naktī brēc.
2.Ļoti skaļi, neapvaldīti runāt, teikt.
PiemēriBrēkt uz bērnu.
- Brēkt uz bērnu.
- Policists dusmās brēca.
2.1.Skaļi paust sašutumu, neapmierinātību (par ko).
PiemēriBrēkt par netaisnību, pāridarījumu.
- Brēkt par netaisnību, pāridarījumu.
Stabili vārdu savienojumiBrēkt pēc atmaksas. Brēkt pēc atriebības.
- Brēkt pēc atmaksas — prasīt atriebību.
- Brēkt pēc atriebības — prasīt atriebību.
- Nelaime nenāk brēkdama sarunvaloda — saka par pēkšņu nelaimi, bēdām.
Stabili vārdu savienojumi(Tur jau) pat akmenim jābrēc. (Tur jau) pat akmeņiem jābrēc.
- (Tur jau) pat akmenim jābrēc idioma — saka, nosodot lielu netaisnību, pārestības, kaut ko neatzīstot.
- (Tur jau) pat akmeņiem jābrēc idioma — saka, nosodot lielu netaisnību, pārestības, kaut ko neatzīstot.