blarkšķēt
blarkšķēt 3. pers. blarkšķ, pag. blarkšēja darbības vārds; intransitīvs
blarkstoņa lietvārds; sieviešu dzimte
blarkšķis lietvārds; vīriešu dzimte
Radīt skaļu trokšņu kopumu (piem., kam metāliskam vairākkārt aizķeroties, atsitoties).
PiemēriBlarkšķēdams nokrīt spainis.