Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 265 šķirkļi
balamute
balamute kopdz.: dat. v. -em, s. -ei lietvārds
Pļāpa, lielībnieks.
PiemēriMinhauzens vairs nav tukšs balamute, bet romantisks sapņotājs.
Cilme:No krievu баламут.