būcenis
būcenis -ņa, dsk. ģen. -ņu lietvārds; vīriešu dzimte
1.Mazs šķūnis vai piebūve.
PiemēriKoka būcenis.
- Koka būcenis.
1.1.Mazs, neērts miteklis; neliela telpa (piem., priekšmetu glabāšanai).
PiemēriPažobelē bija ierīkots būcenis.
- Pažobelē bija ierīkots būcenis.
- Dzīvot būcenī.