apliecināt
apliecināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju darbības vārds; transitīvs
1.Apstiprināt (kā esamību, patiesumu); arī apgalvot.
PiemēriNotārs apliecināja pilnvarnieka tiesības.
1.1.Pierādīt, ļaut secināt.
PiemēriPētījumi apliecina, ka vīruss izplatās pilienu infekcijas ceļā.
2.Izteikt vārdos, parādīt ar darbiem (jūtas, attieksmi).
PiemēriApliecināt cieņu, uzmanību, draudzību.
3.Atklāt savas spējas, izteikt sevi.
PiemēriKatrs cilvēks grib sevi apliecināt.