aplaupīt
aplaupīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Ar varu atņemt vai ielaužoties (kur), piesavināties (kāda) mantu, īpašumu.
PiemēriAplaupīt ceļotājus.
- Aplaupīt ceļotājus.
- Aplaupīt veikalu.
- Noziedznieki aplaupīja banku.
- Dzīvoklis tika aplaupīts naktī.
1.1.Nekaunīgi (kādu) izmantojot, gūt sev materiālu labumu.
PiemēriAplaupīt patērētājus, nodokļu maksātājus.
- Aplaupīt patērētājus, nodokļu maksātājus.
- Pārpircēji zemniekus burtiski aplaupījuši.