aizrunāt
aizrunāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju transitīvs, darbības vārds
1.Pārspēt runāšanā.
PiemēriTik liels pļāpa, ka neviens viņu nespēj aizrunāt.
2.Runāt, teikt, bilst (ko) kāda labā.
PiemēriAizrunāt kādu vārdu.
3.Iepriekš norunāt, lai atstāj, uzglabā, rezervē (ko).
PiemēriAizrunāt kucēnus.