aizrunāt
aizrunāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju darbības vārds; transitīvs
1.Pārspēt runāšanā.
PiemēriTik liels pļāpa, ka neviens viņu nespēj aizrunāt.
2.Runāt, teikt, bilst (ko) kāda labā.
PiemēriAizrunāt kādu vārdu.
3.Iepriekš norunāt, lai atstāj, uzglabā, rezervē (ko).
PiemēriAizrunāt kucēnus.