ņerkstēt
ņerkstēt ņerkstu [ņȩrkstu], ņerksti, ņerkst [ņerkst], pag. ņerkstēju darbības vārds; intransitīvs
ņerkstoņa lietvārds; sieviešu dzimte
1.formā: trešā persona Radīt raksturīgas, paskarbas balss skaņas (par dzīvniekiem).
PiemēriVilcēni aiz satraukuma sāka spalgi ņerkstēt.
- Vilcēni aiz satraukuma sāka spalgi ņerkstēt.
- Suns ņerkstēja un plosījās kā negudrs.
1.1.Radīt griezīgu, parasti paskarbu, troksni (piem., par ko tādu, kas beržas gar ko); atskanēt šādam troksnim.
PiemēriMotors sāk ņerkstēt.
- Motors sāk ņerkstēt.
- Vinča ņerkstēja.
2.Paklusu raudāt; raudulīgā balsī čīkstēt.
PiemēriDēlēns ir piekusis un sāk ņerkstēt.
- Dēlēns ir piekusis un sāk ņerkstēt.
2.1.Gausties, žēloties.
PiemēriBeidz ņerkstēt!
- Beidz ņerkstēt!
- Vajag rīkoties, nevis tikai ņerkstēt.