šķelt
šķelt šķeļu, šķel, šķeļ, pag. šķēlu darbības vārds; transitīvs
1.Ar sitienu, triecienu panākt, ka (kas) dalās divās vai vairākās atsevišķās daļās.
PiemēriŠķelt ar cirvi malkas pagali uz pusēm.
- Šķelt ar cirvi malkas pagali uz pusēm.
- No šķeltiem laukakmeņiem celtās ēkas.
2.Virzīties (kādā vidē), pārvarot tās pretestību.
PiemēriPeldētājs spēcīgiem vēzieniem šķeļ ezera ūdeni.
- Peldētājs spēcīgiem vēzieniem šķeļ ezera ūdeni.
- Kuģis šķeļ jūras viļņus.
- Raķete šķeļ nakts tumsu.
3.formā: trešā persona Panākt, būt par cēloni tam, ka ķīmiskā procesā (no ķīmiska savienojuma) rodas vienkāršākas uzbūves sastāvdaļas.
PiemēriŠķelt molekulu.
- Šķelt molekulu.
- Kuņģa sula izdala pepsīnu, kas šķeļ olbaltumvielas.
4.Dalīt (ģeometrisku ķermeni) divās vai vairākās daļās.
PiemēriŠķelt konusu ar plakni, kas paralēla konusa pamata plaknei.
- Šķelt konusu ar plakni, kas paralēla konusa pamata plaknei.
5.Panākt, būt par cēloni, ka zūd (piem., uzskatu) vienotība, rodas domstarpības, nesaskaņas (cilvēku grupā, sabiedrībā).
PiemēriŠķelt organizāciju.
- Šķelt organizāciju.
- Šķelt tautas vienotību.
- Intrigas sāk šķelt kolektīvu.