zaigot
zaigot 3. pers. -o, pag. -oja intransitīvs, darbības vārds
zaigojums [zaiguôjums] vīriešu dzimte, lietvārds
1.Izplatīt spožu, parasti mainīga stipruma, gaismu.
PiemēriPie griestiem zaigo kristāla lustra.
1.1.Spoži spīdēt, atstarojot mainīga stipruma gaismu.
PiemēriStiebros zaigo rasa.
1.2.Spoži spīdēt, laistīties.
PiemēriZaigot visās varavīksnes krāsās.
1.3.Spīdēt, izcelties (kur) ar krāsas spilgtumu, spožumu, košumu u. tml.
PiemēriBaltajā sniegā kā asinslāses zaigoja sarkanas rozes.
1.4.pārnestā nozīmē Būt tādam, kurā ir kas košs, spožs.
PiemēriGleznās zaigo vasara.
2.Spīdēt (par asarām).
PiemēriAcīs zaigo asaras.
2.1.Spoži spīdēt (par acīm).
PiemēriSveču gaismā sievietes acis noslēpumaini zaigoja.
3.Spilgti izpausties.
PiemēriMākslinieka audekli zaigo krāsu priekā.
3.1.pārnestā nozīmē Būt, pastāvēt.
PiemēriKrūtīs zaigo cerība, ka viss būs kārtībā, viss beigsies labi.