zāģēt
zāģēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
zāģējums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Virzot iekšā zāģi, dalīt nost (parasti koku, tā daļu); virzot iekšā zāģi, dalīt (koksni) šķērsvirzienā vai garenvirzienā, arī šādā veidā gatavot (kokmateriālus).
PiemēriZāģēt mežu.
- Zāģēt mežu.
- Zāģēt kokus.
- Zāģēt liepām zarus.
- Zāģēt malku.
- Zāģēt dēļus.
- intransitīvs Zāģis ir stabils, ar to ļoti viegli iesākt zāģēt.
Stabili vārdu savienojumiZāģēt stigu.
- Zāģēt stigu — nozāģējot kokus, veidot stigu.
1.1.Ar speciālu zāģi dalīt, šķelt (priekšmetu, tā daļu); šādi dalot, šķeļot, veidot (priekšmetu, tā formu).
PiemēriZāģēt ledu.
- Zāģēt ledu.
- Zāģēt akmens blokus.
- Zāģējot metāla plāksni, var veidot vienkāršas formas.
- Zāģēt caurumu.
2.sarunvaloda Spēlēt (parasti stīgu instrumentu).
PiemēriMeitene centīgi zāģēja vijoli.
- Meitene centīgi zāģēja vijoli.
- Puisis zāģē stīgas kādā ansamblī.
2.1.sarunvaloda, intransitīvs Radīt raksturīgas skaņas mutes, rīkles dobumā (parasti miegā); krākt.
PiemēriKatru nakti vīrs tā zāģē, ka nevaru aizmigt.
- Katru nakti vīrs tā zāģē, ka nevaru aizmigt.
3.sarunvaloda Izsakot pārmetumus, neapmierinātību u. tml., uzmākties kādam, pieprasīt (ko) no kāda, aizskart (kādu).
PiemēriSieva man nepārtraukti kaut ko pārmet jeb, kā tautā saka, zāģē.
- Sieva man nepārtraukti kaut ko pārmet jeb, kā tautā saka, zāģē.
- Līgava ar līgavaini visu laiku savā starpā skaļi lamājās – viņa viņu nepārtraukti zāģēja.
Stabili vārdu savienojumiZāģēt nervus (kādam). Zāģēt zaru, uz kura pats sēž.
- Zāģēt nervus (kādam) sarunvaloda — kaitināt (kādu); panākt, būt par cēloni, ka (kāds) uztraucas, nervozē.
- Zāģēt zaru, uz kura pats sēž idioma — kaitēt pašam sev.