virskundzība
virskundzība lietvārds; sieviešu dzimte; formā: vienskaitlis
1.Augstākā, noteicošā vara, kas pakļauj, izmanto (piem., kādu tautu, teritoriju); stāvoklis, kam raksturīga šāda vara.
PiemēriVienas tautas virskundzība pār otru tautu.
- Vienas tautas virskundzība pār otru tautu.
- Nepakļauties galvenā politiskā spēka virskundzībai.
2.Stingra pakļaušana (savai varai, gribai); stingrs, noteicošs stāvoklis (pār kādu).
PiemēriVīra virskundzība ģimenē.
- Vīra virskundzība ģimenē.
- Pakļaut viesstrādniekus darba devēja virskundzībai.
- Neciešama cīņa par virskundzību laulāto starpā.