veltīt
veltīt -īju, -ī, -ī, arī veltu [vȩ̀ltu], velti, velta [vȩ̀lta], pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Dot (parasti nesavtīgi), lietot, paredzēt (kādam mērķim).
PiemēriVeltīt mūžu dejai.
- Veltīt mūžu dejai.
- Veltīt darbam visu dzīvi.
- Rakstnieks visu sevi veltī vārdam.
- Neveltīt ne mazāko vērību.
- Veltīt vairāk laika vaļaspriekam.
- Veltīt otram nedalītu uzmanību.
2.Vērsties pie kāda (piemēram, ar vārdiem, runu); vērsties pie kāda, paužot savu attieksmi (piemēram, ar smaidu, skatienu).
PiemēriVeltīt sirsnīgus vārdus.
- Veltīt sirsnīgus vārdus.
- Veltīt cildinošu runu.
- Veltīt asu kritiku.
2.1.Būt tādam, kurā ir aplūkots, attēlots (kas, piemēram, parādība, norise) – piemēram, par grāmatu, mākslas darbu, to kopumu; tāds, kura satura pamatā ir kāda (parasti mākslinieciska, pētnieciska) darbība.
PiemēriFilma veltīta komponista dzīvei.
- Filma veltīta komponista dzīvei.
- Izstāde veltīta dzejnieka simtgadei.
2.2.Radīt (piemēram, daiļdarbu), veikt (darbu, pasākumu), norādot, ka tiek parādīta cieņa, atzinība (kādam, arī kam), godinot (kādu, arī ko).
PiemēriDzejoli dzejnieks veltījis mātei.
- Dzejoli dzejnieks veltījis mātei.
- Veltīt skaņdarbu sievai.
- Daugavai veltītas dziesmas.