vaļīgs
vaļīgs -ais īpašības vārds; vīriešu dzimte
vaļīga -ā īpašības vārds; sieviešu dzimte
vaļīgi apstākļa vārds
vaļīgums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Tāds, kas nav stingri piestiprināts, savilkts, nostiepts u. tml. un kas (parasti) var kustēties.
PiemēriVaļīgs grīdas dēlis.
- Vaļīgs grīdas dēlis.
- Vaļīgs mezgls.
- Atlaist kaklasaiti vaļīgāk.
- Josta ir pārāk vaļīga, jāsavelk ciešāk.
Stabili vārdu savienojumiPalaist vaļīgāk grožus. Vaļīga mēle.
- Palaist vaļīgāk grožus — piešķirt lielāku brīvību.
- Vaļīga mēle — saka, ja cilvēks ir runīgs; arī nevajadzīgi daudz runā, izpaužot ko lieku.
1.1.Brīvi krītošs, nepieguļošs (par apģērbu); tāds, kas pēc lieluma un formas pilnīgi nepieguļ kājām (par apaviem).
PiemēriKleita ir pārāk vaļīga.
- Kleita ir pārāk vaļīga.
- Vaļīgi zābaciņi veicina bērna pēdiņas ļodzīšanos un šķiebšanos.
1.2.Tāds, kas nav ciešs, stingrs (piemēram, par tvērienu).
PiemēriRokas tvēriens kļūst vaļīgāks, līdz atlaižas pavisam.
- Rokas tvēriens kļūst vaļīgāks, līdz atlaižas pavisam.
2.Brīvs, neaizņemts (par laikposmu).
PiemēriJa laiks pagadīsies vaļīgāks, es pie tevis aiziešu.
- Ja laiks pagadīsies vaļīgāks, es pie tevis aiziešu.
- Pašreiz viņam ir vaļīgāks brīdis, visi darbi padarīti.
2.1.Tāds, kam ir brīvs laiks; tāds, kas nav aizņemts.
PiemēriŠobrīd viņa nav īpaši vaļīga, jo sabraukuši viesi.
- Šobrīd viņa nav īpaši vaļīga, jo sabraukuši viesi.
3.Tāds, kurā izpaužas brīva, nepiespiesta izturēšanās; tāds, kurā izpaužas pieņemtajām normām neatbilstoša, izlaidīga izturēšanās.
PiemēriIzturēties vaļīgi.
- Izturēties vaļīgi.
- Runāt vaļīgā manierē.