uzglūnēt
uzglūnēt -glūnu, -glūni, -glūn, pag. -glūnēju darbības vārds; intransitīvs
1.formā: trešā persona Glūnot (uz medījumu), gatavoties (tam) uzbrukt (par dzīvniekiem).
PiemēriVilki uzglūn novārgušajam staltbriedim.
- Vilki uzglūn novārgušajam staltbriedim.
- Kaķis uzglūn balodim.
2.Slepus (piemēram, no slēptuves) skatīties (uz kādu), piemēram, lai uzbruktu (par cilvēku).
PiemēriUzglūnēt no biezokņa un iešaut lodi mugurā.
- Uzglūnēt no biezokņa un iešaut lodi mugurā.
- Sajūta tāda, it kā kāds uzglūnētu.
- pārnestā nozīmē Ceļotājiem ik uz soļa uzglūnēja briesmas.