uzglūnēt
uzglūnēt -glūnu, -glūni, -glūn, pag. -glūnēju darbības vārds; intransitīvs
1.formā: trešā persona Glūnot (uz medījumu), gatavoties (tam) uzbrukt (par dzīvniekiem).
PiemēriVilki uzglūn novārgušajam staltbriedim.
2.Slepus (piemēram, no slēptuves) skatīties (uz kādu), piemēram, lai uzbruktu (par cilvēku).
PiemēriUzglūnēt no biezokņa un iešaut lodi mugurā.