uzglūnēt
uzglūnēt -glūnu, -glūni, -glūn, pag. -glūnēju intransitīvs, darbības vārds
1.formā: trešā persona Glūnot (uz medījumu), gatavoties (tam) uzbrukt (par dzīvniekiem).
PiemēriVilki uzglūn novārgušajam staltbriedim.
2.Slepus (piemēram, no slēptuves) skatīties (uz kādu), piemēram, lai uzbruktu (par cilvēku).
PiemēriUzglūnēt no biezokņa un iešaut lodi mugurā.