uzbēgt
uzbēgt -bēgu [-bȩ̂gu], -bēdz, -bēg [-bȩ̂g], pag. -bēgu darbības vārds; intransitīvs
Bēgot uzvirzīties augšā (kur, līdz kurienei u. tml.); bēgot uzvirzīties uz kādas vietas.
PiemēriVāvere uzbēg eglē.
- Vāvere uzbēg eglē.
- Kaķis bailēs uzbēg kokā.
- Uzbēgt līdz trešajam stāvam.
- Zēnam izdodas uzbēgt uz kuģa.