tumst
tumst 3. pers. tumst, pag. tumsa darbības vārds; intransitīvs
1.Pakāpeniski kļūt tumšam vai tumšākam (piem., par vidi, telpu); iestāties tumsai.
PiemēriMežā jau sāka tumst.
- Mežā jau sāka tumst.
- Tuvojas vakars, un istaba tumst.
- Strādāt lauku darbus, līdz ārā jau tumst.
- Īsā ziemas diena tumst ātri.
- Vakars tumst.
2.Izdalīties, atšķirties no gaišākas apkārtnes ar savu tumšo krāsu.
PiemēriPret debesīm tumst egļu galotnes.
- Pret debesīm tumst egļu galotnes.
2.1.Kļūt tumšam vai tumšākam (piem., laikapstākļu ietekmē, iestājoties tumsai).
PiemēriSaulei rietot, egļu galotnes sāk tumst.
- Saulei rietot, egļu galotnes sāk tumst.
2.2.Pakāpeniski pārstāt izstarot gaismu, pakāpeniski pārstāt spīdēt, mirdzēt, kvēlot.
PiemēriTumst saule, mēness.
- Tumst saule, mēness.
- Uz rīta pusi ugunskurs sāka tumst.
2.3.pārnestā nozīmē Kļūt, būt tādam, kas pauž negatīvas emocijas (piem., par skatienu, seju).
PiemēriSievietes skatiens tumst.
- Sievietes skatiens tumst.
- Melnas skumjas tavās acīs tumst. Melna tumsa tavās acīs skumst.
3.Vājināties, arī zust (par psihisku stāvokli); zaudēt spēju atspoguļot ārējo pasauli (piem., par prātu, apziņu).
PiemēriViņa apziņa tumst, un skatiens kļūst neskaidrs.
- Viņa apziņa tumst, un skatiens kļūst neskaidrs.
- Slimniekam no pārdzīvojumiem sāka tumst prāts.