tabu
tabu lietvārds; vīriešu dzimte, nelokāms
1.Aizliegums (galvenokārt pirmatnējām tautām) izdarīt kādu darbību.
PiemēriVirsaitis uzlicis šim kalnam tabu, tas, kurš uzdrošinātos kalnā kāpt, tiktu nonāvēts.
- Virsaitis uzlicis šim kalnam tabu, tas, kurš uzdrošinātos kalnā kāpt, tiktu nonāvēts.
1.1.Stingrs aizliegums runāt (par ko); tas, par ko sabiedrībā nav pieņemts runāt; tas, ko nedrīkst, arī ko nav pieņemts darīt.
PiemēriTabu tēma.
- Tabu tēma.
- Dzimumdzīves tabu.
- Kailuma tabu.
- Nāve ir tabu, cilvēkiem nepatīk par to runāt un domāt.
Cilme:No angļu taboo, kam pamatā polinēziešu tabù.