Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 266 šķirkļi
tēmēt
tēmēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; intransitīvs
tēmējums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Virzīt, vērst ieroci tā, lai (piem., lode, šāviņš) trāpītu (paredzētajā vietā); mērķēt1.
PiemēriTēmēt mērķī.
1.1.transitīvs Vērst, virzīt (kādu priekšmetu) tā, lai (tas) trāpītu (kur).
PiemēriTēmēt bultu mērķī.
2.Dot mājienu (kādam); likt saprast, manīt (kādam ko); mērķēt2.
PiemēriKritika nav tēmēta viņam.
3.sarunvaloda Domāt par kādu mērķi, tiekties pēc kā.
PiemēriTēmēt uz modes dizainera amatu.