tā1
tā apstākļa vārds
1.Norāda uz zināmu, noteiktu (arī iepriekš minētu, paredzētu) darbību, norisi, stāvokli, pazīmi u. tml.
PiemēriTā ir labi un pareizi rīkoties.
- Tā ir labi un pareizi rīkoties.
- Tā mēs te mazpilsētā dzīvojam.
- Tā tas ir bijis un būs.
- Izdarīt kaut ko ne tā.
- Tas notika tā.
2.Norāda uz (skaita, daudzuma, arī laika) aptuvenību, nenoteiktību.
PiemēriUz sanāksmi bija ieradušies tā ap cilvēkiem desmit.
- Uz sanāksmi bija ieradušies tā ap cilvēkiem desmit.
- Pārnākt mājās tā pavēlāk.
3.Norāda uz darbības intensitātes augstu pakāpi.
PiemēriNav labi tā pārpūlēties.
- Nav labi tā pārpūlēties.
- Tā gribas vēl pagulēt!
- Cik gan ilgi var lietus tā bez mitas līt!
4.Virsteikumā norāda uz darbības, norises veidu, nolūku, sekām u. tml., ko konkretizē apstākļa palīgteikums.
PiemēriRunāt tā, lai visi dzird.
- Runāt tā, lai visi dzird.
- Tā noguris, ka acis krīt ciet.
- Kā bija nodomāts, tā arī notika.
- Darīt tā, kā labāk.
Stabili vārdu savienojumiNe šā, ne tā. Tā kā tā. Tā nekas. Tā saucamais. Tā teikt.
- Ne šā, ne tā — nekādā veidā, ne ar kādiem līdzekļiem.
- Tā kā tā — saka par ko, kas noteikti būs, notiks.
- Tā nekas — saka par ko labu, samērā pieņemamu.
- Tā saucamais — tas, kas pēc kādas raksturīgas pazīmes tiek saukts, dēvēts kādā vārdā.
- Tā teikt — kā saka.