strinkšķēt
strinkšķēt 3. pers. strinkšķ, pag. strinkšķēja darbības vārds; intransitīvs
strinkšķoņa lietvārds; sieviešu dzimte
1.Radīt samērā augstu, parasti spalgu, smalku skaņu; atskanēt šādai skaņai.
PiemēriStīgas strinkšķ.
- Stīgas strinkšķ.
- Baltā bumbiņa šaudījās gaisā, melodiski strinkšķēja rakešu stīgu pinumi.
1.1.Radīt skaņas (par strinkšķināmiem stīgu instrumentiem).
PiemēriKokle strinkšķ.
- Kokle strinkšķ.
- Vairāku stundu garumā zālē rībēja bungas, strinkšķēja ģitāras.