stenēt
stenēt stenu [stȩnu], steni, sten [stȩn], pag. stenēju darbības vārds; intransitīvs
stenējiens lietvārds; vīriešu dzimte
1.Radīt neskanīgas, izdvestas skaņas.
PiemēriStenēt aiz sāpēm.
- Stenēt aiz sāpēm.
- No pārpūles stenēt.
- Labsajūtā stenēt.
- Vīrs, pārēdies cepeti, sēdēja un stenēja.
- pārnestā nozīmē Stenēdama lokomotīve rāpās kalnā.
2.Runājot paust neapmierinātību, sāpes u. tml.
PiemēriMums bieži patīk čīkstēt un stenēt par savu grūto dzīvi.
- Mums bieži patīk čīkstēt un stenēt par savu grūto dzīvi.
- transitīvs Ja jānes iepirkumu soma, dēls sāk stenēt: "Mammu, cik man grūti!"