stenēt
stenēt stenu [stȩnu], steni, sten [stȩn], pag. stenēju intransitīvs, darbības vārds
stenējiens vīriešu dzimte, lietvārds
1.Radīt neskanīgas, izdvestas skaņas.
PiemēriStenēt aiz sāpēm.
2.Runājot paust neapmierinātību, sāpes u. tml.
PiemēriMums bieži patīk čīkstēt un stenēt par savu grūto dzīvi.