stenēt
stenēt stenu [stȩnu], steni, sten [stȩn], pag. stenēju darbības vārds; intransitīvs
stenējiens lietvārds; vīriešu dzimte
1.Radīt neskanīgas, izdvestas skaņas.
PiemēriStenēt aiz sāpēm.
2.Runājot paust neapmierinātību, sāpes u. tml.
PiemēriMums bieži patīk čīkstēt un stenēt par savu grūto dzīvi.