stādināt
stādināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju darbības vārds; transitīvs
1.Panākt, būt par cēloni, ka (kāds) apstājas.
PiemēriStādināt maršruta taksometru.
- Stādināt maršruta taksometru.
- Policists stādina uz šosejas motobraucēju.
- Braucējs strauji stādina zirgu pie barjeras.
1.1.Likt, arī mācīt (parasti bērnu) stāvēt (uz kājām).
PiemēriBērnu nevajag agri stādināt uz kājām.
- Bērnu nevajag agri stādināt uz kājām.
2.Novietot (šķidrumu) miera stāvoklī tā, ka (tajā) veidojas vielu daļiņu slānis; novietot miera stāvoklī, ļaut, lai šķidrumā veidojas (vielu daļiņu slānis).
PiemēriStādināt izspiesto ābolu sulu.
- Stādināt izspiesto ābolu sulu.
- Stādināt nogulsnes.