spīdzināt
spīdzināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju darbības vārds; transitīvs
1.Ar apzinātu, mērķtiecīgu rīcību radīt (kādam) lielas fiziskas, arī psihiskas ciešanas.
PiemēriSpīdzināt ieslodzīto.
- Spīdzināt ieslodzīto.
- Spīdzināt arestēto, neļaujot tam gulēt ne dienu, ne nakti.
- Spīdzinot piespiest atzīties noziegumā.
2.Panākt, ka (kādam) ir psihiski jācieš, (kas) jāpārdzīvo; mocīt.
PiemēriSpīdzināt skolēnus ar pārspīlētām prasībām.
- Spīdzināt skolēnus ar pārspīlētām prasībām.
2.1.Mocīt (dzīvnieku).
PiemēriSpīdzināt suni, turot to pie ķēdes un badinot.
- Spīdzināt suni, turot to pie ķēdes un badinot.
2.2.Mocīt (par dzīvniekiem).
PiemēriKaķis spīdzina noķerto peli.
- Kaķis spīdzina noķerto peli.