spēcināt
spēcināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju darbības vārds; transitīvs
spēcināties darbības vārds; atgriezenisks
1.Panākt, būt par cēloni, ka (cilvēks vai dzīvnieks) kļūst fiziski spēcīgs vai spēcīgāks.
PiemēriVeselīgs ēdiens spēcina organismu.
- Veselīgs ēdiens spēcina organismu.
- Saule spēcināja slimnieku.
- Dzērvenēm piemīt spēcinoša iedarbība.
- Spēcinošs uztura bagātinātājs.
1.1.Panākt, būt par cēloni, ka (organisms, ķermenis, to daļas) kļūst spēcīgs vai spēcīgāks.
PiemēriSpēcināt matu saknes.
- Spēcināt matu saknes.
- Zāles spēcina sirdsdarbību.
- Pēdu ādu spēcinošs skurbis.
1.2.Būt par cēloni tam, ka (piem., augi, to kopums) kļūst spēcīgi vai spēcīgāki (par parādībām dabā).
PiemēriSpēcinoša upes veldze.
- Spēcinoša upes veldze.
- Nolija spēcinošs lietus.
1.3.Būt par cēloni, ka kāda stāvoklis kļūst stabilāks.
PiemēriSpēcināt profesionālo izglītību.
- Spēcināt profesionālo izglītību.
- Spēcināt prezidenta statusu.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (cilvēkam) palielinās garīgie spēki.
PiemēriSpēcināt savu garu.
- Spēcināt savu garu.
- Jūra spēcina mani.
- Mīlestība spēcināja varoņa garu.
2.1.Panākt, būt par cēloni, ka (kas, piem., psihisks stāvoklis, psihes, rakstura, personības īpašības) kļūst intensīvs vai intensīvāks, noturīgs vai noturīgāks.
PiemēriSpēcināt pašapziņu.
- Spēcināt pašapziņu.