saulīte
saulīte dsk. ģen. -šu lietvārds; sieviešu dzimte
1.Dem. → saule.
2.Uzruna (ar mīļuma, maiguma pieskaņu); vārds, kādā (parasti ar maigumu, ar mīlestību) dēvē kādu personu.
PiemēriVīrs mani allaž sauc par saulīti.
- Vīrs mani allaž sauc par saulīti.
- Pie dakteres pacientes iet ar prieku, jo tiek sagaidītas ar smaidu un uzrunātas mīļiem vārdiem: saulīt, sirsniņ, puķīt, mīļumiņ.
3.joma: etnogrāfija Ornaments tautas mākslā – stilizēts saules attēls.
PiemēriSaulītes raksts.
- Saulītes raksts.
- Kurzemē iemīļotākie raksta elementi bija saulīte un zvaigznīte.
- Saulītes izmantoja goda kreklu, villaiņu, vainagu un jostu rotājumos, ieadīja līgavainim dāvināmajos cimdos un zeķēs, ar saulīti rotāja skapjus, pūra lādes, kokles.
Stabili vārdu savienojumiIecelt saulītē. Saulīte ripo pa zemes virsu. Saulīte ripo pa zemi.
- Iecelt saulītē idioma — radīt atbilstošus, labus apstākļus (kādam).
- Saulīte ripo pa zemes virsu idioma — saka, ja ir ļoti skaists, saulains laiks.
- Saulīte ripo pa zemi idioma — saka, ja ir ļoti skaists, saulains laiks.