saturēt
saturēt -turu, -turi, -tur, pag. -turēju transitīvs, darbības vārds
1.Turot (ko), spēt panākt, ka (tas) atrodas noteiktā stāvoklī.
PiemēriAdatiņa bija tik sīka, ka grūti saturēt to pirkstos.
1.1.Turot (kādu), nepieļaut, ka (tas) kustas, virzās; turot spēt panākt, ka (kāds) saglabā savu iepriekšējo stāvokli.
PiemēriPirmo vagu izdzinu, pieķēries pie tēva rokas saturētā arkla.
1.2.Būt tādam, kas spēj saistīt (kā) kopumu tā, ka (tas) paliek, atrodas noteiktā stāvoklī, veidojumā.
PiemēriKalendāru satur spirāle.
1.3.Sakļaujot, savienojot, sašaurinot u. tml., panākt, ka (piem., apģērbs, tā daļas) atrodas vēlamajā stāvoklī.
PiemēriLakatu ap pleciem satur grezna saspraude.
1.4.kopā ar: "kopā" Panākt, būt par cēloni, ka (cilvēku grupa, kolektīvs) ir vienots, neizklīst.
PiemēriDirektors vienmēr ir pratis saturēt kolektīvu kopā.
2.Saglabāt, nepieļaut, ka (kas) tiek izmantots, pazaudēts.
PiemēriMāka ir naudu ne jau nopelnīt, bet saturēt.
2.1.Neļaut izdalīties, izplūst no organisma.
PiemēriViņš bija tik satraukts, ka nespēja saturēt asaras.
2.2.Apvaldīt, neļaut izpausties (piem., psihiskam vai fizioloģiskam stāvoklim).
PiemēriNevaru vairs saturēt smieklus.
3.formā: trešā persona Ietvert sevī, savā saturā.
PiemēriLīgums satur stingrus nosacījumus.
3.1.Būt tādam, kurā (kas) ir saistīts (piem., par vielas sastāvu, ķīmisku savienojumu).
PiemēriZiede satur mentolu.
Stabili vārdu savienojumiSaturēt grožos. Saturēt sevi rokās.