sūbēt
sūbēt 3. pers. sūb, arī sūbē, pag. sūbēja darbības vārds; intransitīvs
sūbējums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Kļūt tādam, uz kura virsmas rodas oksidēšanās produktu kārta.
PiemēriSudrablietas sākušas sūbēt.
- Sudrablietas sākušas sūbēt.
- pārnestā nozīmē Jaunie sportisti centīsies uzspodrināt sūbēt sākušo komandas slavu.
1.1.Kļūt tādam, uz kura virsmas, piem., laikapstākļu ietekmē, rodas nogulsnes, putekļi, netīrumi u. tml.
PiemēriLaukakmeņi ātri sāk sūbēt.
- Laukakmeņi ātri sāk sūbēt.