sūbēt
sūbēt 3. pers. sūb, arī sūbē, pag. sūbēja darbības vārds; intransitīvs
sūbējums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Kļūt tādam, uz kura virsmas rodas oksidēšanās produktu kārta.
PiemēriSudrablietas sākušas sūbēt.
1.1.Kļūt tādam, uz kura virsmas, piem., laikapstākļu ietekmē, rodas nogulsnes, putekļi, netīrumi u. tml.
PiemēriLaukakmeņi ātri sāk sūbēt.