sūbēt
sūbēt 3. pers. sūb, arī sūbē, pag. sūbēja intransitīvs, darbības vārds
sūbējums vīriešu dzimte, lietvārds
1.Kļūt tādam, uz kura virsmas rodas oksidēšanās produktu kārta.
PiemēriSudrablietas sākušas sūbēt.
1.1.Kļūt tādam, uz kura virsmas, piem., laikapstākļu ietekmē, rodas nogulsnes, putekļi, netīrumi u. tml.
PiemēriLaukakmeņi ātri sāk sūbēt.