reize
reize dsk. ģen. -žu sieviešu dzimte, lietvārds
1.Gadījums, arī brīdis (starp citiem līdzīgiem gadījumiem, brīžiem).
PiemēriJubilejas reize.
1.1.kopā ar: skaitļa vārds vai apstākļa vārds Norāda uz noteiktu secību, skaitu.
PiemēriIeraudzīt viņu pirmo reizi.
1.2.Kārta, rinda (ko darīt).
PiemēriTagad ir mana reize izvest suņuku.
2.apstākļa vārda nozīmē; formā: lokatīvs Vienlaicīgi ar ko; kopā.
PiemēriBērns aug, un niķi aug reizē ar viņu.
3.sarunvaloda; formā: daudzskaitlis Mēnešreizes.
PiemēriIr sākušās reizes.
Stabili vārdu savienojumiCik reižu. Īstā reizē. Jau kuro reizi. Kā kuro reizi. Lieku reizi. Ne reizes.
Cilme:No viduslejasvācu reise ‘došanās ceļā’.