pustonis
pustonis [pustuõnis] -ņa, dsk. ģen. -ņu vīriešu dzimte, lietvārds
1.Mazākais intervāls starp divām skaņām skaņurindā.
PiemēriPaaugstināt skaņu par pustoni.
2.Pārejas tonis starp diviem krāsu toņiem (starp gaišāku un tumšāku, spilgtāku un blāvāku u. tml.).
PiemēriGleznojot akvareli, divas krāsas izplūst, rodas pustoņi.
2.1.Smalka (piem., garšas, smaržas) nianse.
PiemēriŠim dzērienam piemīt izteikta vaniļas garša, papildināta ar tumšās šokolādes pustoņiem.
3.Izteiksmes veids, kam nav raksturīgi spilgti kontrasti, krasas pārejas; arī izteiksmes veids, kurā viss netiek pateikts līdz galam.
PiemēriRežisoram patīk pustoņi un zemteksti, kas atstāj skatītājiem telpu brīvai fantāzijai.