pols
pols [põls] vīriešu dzimte, lietvārds
1.Viens no diviem debess ķermeņa punktiem, kurā iedomāta rotācijas ass krustojas ar ķermeņa virsu; apgabals, teritorija šāda punkta tuvumā, ap šādu punktu.
PiemēriZemeslodes poli.
1.1.Debess ķermeņa virsas vieta, punkts, kur kāda parādība izpaužas visintensīvāk.
PiemēriZemeslodes magnētiskais pols.
Stabili vārdu savienojumiAukstuma pols.
1.2.pārnestā nozīmē Viens no diviem (kā) krasiem pretstatiem.
PiemēriKatrā cilvēkā ir labā un ļaunā poli.
2.konstrukcijā: vārdu savienojums "magnētiskais pols" Pastāvīga magnēta vai elektromagnēta virsmas rajons, no kura iznāk magnētiskā lauka spēka līnijas (ziemeļpols) vai kurā tās ieiet (dienvidpols).
3.Elektriskās strāvas (parasti līdzstrāvas) avota spaile, kurai ir pievienota ārējā ķēde.
PiemēriStrāvas avota pozitīvais un negatīvais pols.
4.Nekustīgs punkts, ap ko pagriežas kāds ķermenis.
Cilme:No latīņu polus, grieķu polos ‘pagrieziena punkts; ass; pols’.