plarkšķēt
plarkšķēt plarkšķu, plarkšķi, plarkšķ, pag. plarkšķēju darbības vārds; intransitīvs
1.formā: trešā persona Radīt griezīgu, nevienmērīgu troksni (piem., par motoru, arī par to, kas plīst, sprāgst); atskanēt šādam troksnim.
PiemēriSkaļruņi automašīnā plarkšķ.