pielēkt
pielēkt -lecu [-lȩcu], -lec, -lec [-lȩc], pag. -lēcu darbības vārds; intransitīvs
1.Lecot, ar lēcieniem vai lieliem, straujiem soļiem pievirzīties (pie kā, kam klāt, arī kam tuvāk).
PiemēriSuns priecīgi pielēca klāt.
2.kopā ar: "kājās" vai "stāvus" Strauji piecelties, mainīt ķermeņa stāvokli.
PiemēriPuisis pielec stāvus.
3.sarunvaloda; formā: trešā persona Iesākt darboties (par motoru).
PiemēriKā jau vienmēr, kad jāsteidzas, motors negribēja pielēkt..
4.sarunvaloda Būt, kļūt saprotamam.
PiemēriSākumā man pat nepielēca, par ko ir runa.