piederēt
piederēt -deru [-dȩru], -deri, -der [-dȩ̀r], pag. -derēju intransitīvs, darbības vārds
1.Būt (kāda, kā) īpašumā.
PiemēriViņai pieder māja un zeme.
1.1.Būt (kāda) izveidotam, radītam.
PiemēriSportistei pieder Latvijas rekords.
1.2.Būt (kāda, kā) rīcībā.
PiemēriDrošam pieder pasaule.
Stabili vārdu savienojumiPieder nākotne.
2.Būt iekļautam, ietilpt (kādā grupā, kategorijā u. tml.).
PiemēriPiederēt pie senas zvejnieku dzimtas.
3.Būt (ar kādu) intīmās attiecībās (parasti par sievieti).
PiemēriViņš gribēja, lai es viņam piederu.
4.Izjust piederību.
PiemēriPiederēt šai vietai.