pēctecis
pēctecis dsk. ģen. -ča lietvārds
pēctece lietvārds
1.Cilvēks attiecībā pret saviem vecākiem, savas ģimenes iepriekšējām paaudzēm; pēcnācējs.
PiemēriSenas aristokrātu dzimtas pēctecis.
1.1.Dzīvnieks, arī augs attiecībā pret īpatni, no kā tas radies.
PiemēriSuns ir titulētu vecāku pēctecis.
1.2.formā: daudzskaitlis Cilvēki, cilvēku paaudzes, kas dzīvo pēc iepriekšējām paaudzēm.
PiemēriLībiešu cilšu pēcteči.
2.Darba, amata, arī tradīciju turpinātājs.
PiemēriPašreizējā prezidenta pēctecis.
2.1.pārnestā nozīmē Pārņēmējs, (kā) turpinātājs.
PiemēriLatvija ir 1940. gadā okupētās Latvijas Republikas pēctece.